...

vējā palaists dārgais laiks

ir vakar tiešām nolaists tvaiks

šorīt rīkle atkal kalst

pa ceļam jūtu- pirksti salst

ar aizmigušām acīm es pie tevis eju

lai ar šodien kājas nepavilkt

uz priekšu miesu nepastumt

ir kritušie un tie, kas augšup celsies

un citi drīz kas atpakaļ velsies

kautrību atstāju nenosauktā bārā

iemaisītu acīm tīkamā glāzē

vien aizkarus aizejot cilā vējš

vēl vakar viņš bija man svešs

šodien tik viņš manu būtību dveš

es zinu- tu mani ņemsi

ja līdz tevīm aiziet spēšu

kad jaunību paņems vējš

tik tu mani gribēsi, pretim ņemsi