Parazīts

Tu esi parazīts,

Saēd mani visu.

Tu esi parazīts,

Atstāj vaļā, atstāj pliku.

Viss plīst, bet tu tik ēd,

Viss brūk, bet tu neapstāj.

Tu pārtiec no manas uzmanības,

Tu elpo manas atkarības.

Turoties pie izmisuma,

Tu uzplēs dvēselīt.

Kā no tevis lai bēg,

Kā lai prom tevi met?

Esi ieaudzis dziļu,

Iekūņojies gluži mīļu,

Tu esi parazīts,

Saēd mani visu,

Tu esi parazīts,

Saēd, atstāj pliku.

Kad saule aiz mākoņiem

Kad saule aiz mākoņiem,

Mums paliek tikai atmiņas.

Kad saule rietēs,

Nāks velni tumsā spēlēties.

Mūs raus skumjas atpakaļ,

Mēs alksim siltuma.

Tumsā nīksim kā pavasara ziedi.

Kad saule aiz mākoņiem,

Mums paliek tikai atmiņas,

Kad velni nāk un rauti sāk,

Mums paliek tikai atmiņas.

Viņa zin

Jau atvadoties viņa zināja,

Viņš nenāks vairs, viņš neatgriezīsies.

Durvis aizverot, acis atverot,

Satumst viss, apklust viss,

Un aiziet, un beidzās.

Un nu beidzas arī pasakas.

Bez laimīgām beigām,

Bez beigām kā tādām,

Jo nenāks vairs, viņš neatgriezīsies.

Un varbūt viņš tic, bet viņa jau zin.

Reizēm tā vienkārši jānotiek,

Reizēm jāļauj otram labākam kļūt,

Jāaizver durvis un jāsaprot,

Viņš nenāks vairs, viņš neatgriezīsies.

Es beigās nepateikšu

es uzrakstīšu simtiem vārdu,

es tos visus nosvītrošu,

izdzēsīšu, aizķēpāšu.

kaut kur pa visu atzīšos.

stipri zīmuli es papīrā iespiedīšu,

bet jau pēc brīža izdzēsīšu.

es rakstīšu uz priekšu,

tomēr neko aiz sevis neatstāšu.

visas savas jūtas izdzēsīšu,

darīšu tās nebijušas.

visas savas vēlmes nosvītrošu,

es tās visas noliegšu.

atlaižot zīmuli,

lapa paliks tukša.

un tu nekad neuzzināsi,

ka viss, ko vēlējos uzrakstīt bij vien...

Es tevi mīlu!